Sākums Dzīvnieki Bārdainais grifs

Bārdainais grifs

Vašingtonas konvencijas II pielikums

Pasaules Sarkanā grāmata: daļēji apdraudēta suga (Near Threatened)

Eiropas ex situ programma

Klasifikācija

Chordata – hordaiņu tips
Aves – putnu klase
Accipitriformes – vanagveidīgo kārta
Accipitridae – vanagu dzimta
Gypaetus barbatus – bārdainais grifs

Izplatība savvaļā

Bārdainais grifs sastopams kalnu rajonos Eiropas dienvidos, Āzijā un Āfrikā. Daudzos kādreizējos ligzdošanas rajonos suga ir izzudusi, daudzviet esošajā areālā – ļoti reta. Skaits turpina samazināties.

Bārdaino grifu skaits ievērojumi saruka jau XIX un XX gs., jo sevišķi Eiropā, bet arī Āfrikas ziemeļos un dienvidos, kā arī Āzijas rietumos – saglabājās tikai izolētas populācijas. Salīdzinoši mazāk cieta populācijas Austrumāfrikā un Himalajos. Pašlaik skaits turpina samazināties visā areālā, izņemot Pirenejus (Spānijas ziemeļos), kur nelielā populācija 1986. gadā atsāka palielināties. 1993. gadā Pirenejos ligzdoja 75 pāri (t.sk. 14 trio). Savukārt Eiropas dienvidaustrumos situācija ir kritiska.

Galvenie faktori, kuru dēļ bārdaino grifu skaits turpina samazināties, ir ar strihnīnu saindētas ēsmas (mājlopu līķu) izlikšana plēsoņu iznīcināšanai, malu medības, dzīves vides degradācija, traucējumi pie ligzdām, barības trūkums (ko cita starpā radījušas izmaiņas mājlopu ganīšanas praksē), kā arī sadursmes ar elektrolīnijām un vēja turbīnām. Kopš Eiropā sākta reintrodukcija un citi sugas aizsardzības pasākumi, bārdaino grifu šaušana ir samazinājusies, bet bojā eja no saindēšanās – pat pieaugusi.

Agrāk Eiropā bārdainajiem grifiem kaitēja arī olu ievākšana no ligzdām kolekcijām, kas tagad vairs nav tik izplatīta. Šāda veida apdraudējums tagad biežāks ir Āzijā. Nepālā no bārdaino grifu ligzdām bieži izņem mazuļus, jo vietējie iedzīvotāji tic, ka bārdainais grifs nes laimi un pārticību. Savukārt ligzdas mēdz izjaukt, lai pievāktu izklājumā izmantotos cilvēka radītos materiālus – tādus kā virve un drēbe. Bārdainos grifus medī, jo to zarnas ir pieprasītas tautas medicīnā. Arī Āfrikā sugu medī lietošanai tautas medicīnā un pārtikā, bet būtiskākais apdraudējums ir indēšana.

Dienvideiropā veic reintrodukcijas projektus bārdainā grifa atjaunošanai. 1986.–1993. gadā Alpos savvaļā izlaida 50 nebrīvē savairotus bārdainos grifus. Izlaisto putnu izdzīvotība bija augsta, un 90. gadu sākumā savvaļā nostiprinājās vairāki pāri. Reintrodukcijas projekti veikti Austrijā, Francijā, Itālijā un Šveicē – Alpos, tāpat – vairākās vietās Spānijā. (1999.–2003. gadā reintrodukciju mēģināja veikt arī Kenijā.)

Pireneju bārdaino grifu populācijai ļoti palīdzēja piebarošanas staciju jeb “grifu restorānu” izveidošana. Izliekot mājlopu līķus, izdevās gan kompensēt dabiskās barības trūkumu, gan piesaistīt grifus (jo sevišķi jaunos putnus) drošām barošanās vietām, samazinot tiem risku tikt nošautiem vai noindētiem, meklējot barību citur. “Grifu restorāni” deva iespēju arī attīstīt ekotūrismu un izglītot sabiedrību par apdraudēto sugu aizsardzību.

Vai ir tiesa, ka

Bārdainais grifs pārtiek no lieliem kauliem, kurus rij veselus?
Bārdainais grifs barību nomet uz klintīm?
Jauni bārdainie grifi ir lielāki par pieaugušajiem?

Aizsardzība

1988. gadā iekļauts Pasaules Sarkanajā grāmatā, pašlaik – daļēji apdraudēta suga (NT – Near Threatened).
Sugai izveidota Eiropas ex situ programma (EEP – EAZA Ex-situ Programme), pašlaik to koordinē Vīnes Veterinārmedicīnas Universitāte Austrijā.
Iekļauts Vašingtonas konvencijas (CITES) II pielikumā kā suga, kuras pastāvēšana var kļūt apdraudēta, ja netiks stingri kontrolēta šo dzīvnieku un to daļu un izstrādājumu starptautiskā tirdzniecība.
Iekļauts Bonnas konvencijas II pielikumā kā migrējošā suga, kurai ir nelabvēlīgs aizsardzības statuss un kuras saglabāšanu varētu veicināt starptautiskā sadarbība, noslēdzot līgumus tās aizsardzībai.
Iekļauts Bernes konvencijas II pielikumā kā īpaši aizsargājama dzīvnieku suga, šīs sugas un tās dzīves vides aizsardzība jānodrošina konvencijas dalībvalstu nacionālajos normatīvajos aktos.
Iekļauts Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvas 2009/147/EK par savvaļas putnu aizsardzību (jeb Putnu direktīvas) I pielikumā kā suga, kurai jāpiemēro īpaši dzīvotņu aizsardzības pasākumi (jāveido īpaši aizsargājamās teritorijas), lai nodrošinātu tās izdzīvošanu un vairošanos tās izplatības areālā.

Dzīves vide

Bārdainais grifs apdzīvo nomaļus kalnu apvidus ar stāvām kalnu grēdām un klintīm, kur ligzdot. Visbiežāk sastopams rajonos virs 1000 m virs jūras līmeņa, bet, piemēram, Indijā ligzdo zemāk kalnos – 400–440 m virs jūras līmeņa. Himalajos novērots pat vairāk nekā 8000 m augstumā – krietni virs tā augstuma kalnos, kādā sagaidāms atrast barību.

Barības meklējumos bārdainie grifi dodas uz apkārtējiem klajumiem, bet pārrauga arī plakankalnes. Barības meklēšanai vislabākie ir plaši, klaji rajoni bez augiem vai ar retu augāju, kurus turklāt pastāvīgi neklāj sniega sega. Bārdainie grifi labprāt uzturas rajonos, kur dzīvo lielie plēsoņas – vilki, klinšu ērgļi – un kur ir savvaļas kazu vai mājas aitu bari.

Pielāgojumi

Bārdainajiem grifiem ir vairāki lielajiem plēsīgajiem putniem – maitēdājiem raksturīgi barības meklēšanas un barošanās pielāgojumi:

Ļoti gari un plati spārni – ideāli piemēroti augšupejošo gaisa strāvu un vēja uztveršanai, kas ļauj bārdainajiem grifiem bez mazākās piepūles planēt, barības meklējumos ik dienas veicot lielus attālumus. (Tomēr bārdainais grifs ir spēcīgs lidotājs, kas nav tik ļoti atkarīgs no augšupceļošajām siltajām gaisa strāvām kā citi lielie grifi.)
Gara aste – palīdz manevrēšanā starp kalnu grēdām, un vajadzības gadījumā bārdainais grifs var turēties gaisā gandrīz uz vietas.
Izcila redze – palīdz barības meklēšanā, lidojot virs plašām teritorijām.
Līks un ļoti spēcīgs knābis – ar tā palīdzību iespējams sadalīt pat daļu no kauliem.
Spēcīgas kājas ar līkiem nagiem – palīdz barības sadalīšanā un barības objektu pacelšanā gaisā.
Pastiprināti skāba kuņģa sula – nepieciešama kaulu sagremošanai.

Barība un barošanās

Bārdainais grifs ir pazīstams ar savu barošanās specializāciju – tas pārtiek no kauliem, kas tā barībā sastāda līdz pat 85%. Visvairāk barībā izmanto vidēja lieluma mājlopu (aitu, kazu) vai savvaļas nagaino dzīvnieku kaulus. Galvenais barības vielu avots ir kaulu smadzenes, bet ēd arī pašus kaulus, turklāt priekšroku dod lielajiem kāju kauliem. Bārdainā grifa kuņģa sula ir daudz skābāka nekā citiem plēsīgajiem putniem, un tas palīdz efektīvāk sagremot kaulus un izmantot olbaltumvielas (proteīnus), ko tie satur. Bet bārdainajam grifam savukārt nav lielās guzas, kāda ir citiem grifiem barības uzkrāšanai.

Kaulus salauž ar knābi vai triec pret klinti, bet, ja tas nelīdz, barības objektu – maitu vai kaulu – uznes augstu gaisā – 20–80 m augstumā vai augstāk – un nomet uz klints virsmas, lai to sadragātu un piekļūtu kaulu smadzenēm, vai sadalītu kaulu mazākos gabalos, ko iespējams norīt. Bārdainais grifs pārsteidzoši lielus kaulu gabalus norij veselus. Kaulu nomešanai izmanto iecienītas, sevišķi ērtas vietas ar līdzenu akmens virsmu – t.s. “osuārijus”. Kad kauli nomesti, grifs spirālveidīgi nolaižas lejā paēst.

Bārdainie grifi barojas galvenokārt ar kauliem, bet ēd arī mazu līdz vidēja lieluma dzīvnieku maitas – grauzējus, zaķveidīgos, sīkus plēsējus, kā arī dažādus putnus un rāpuļus. Eiropas un Āzijas kalnos daudz ēd kritušus murkšķus, Dienvidāfrikā – klinšu damanus (Procavia capensis). Eiropas dienvidaustrumos un Belučistānā novērota bārdaino grifu barošanās ar bruņrupučiem, tos nometot uz klintīm tāpat kā kaulus. Dažkārt nomedī arī dzīvus zīdītājus un putnus, vai nolaupa medījumu citiem plēsīgajiem putniem.

Barību meklējot, planējošā lidojumā veic lielus attālumus. Pieaugušie bārdainie grifi apceļo pat vairākus tūkstošus kvadrātkilometru lielas platības, un kaimiņu pāriem šīs barības meklēšanas teritorijas var pārsegties.

Pie lielo dzīvnieku līķiem baroties sanākušajās maitēdāju grupās ar citu sugu grifiem nevēlas konkurēt un sagaida, kad varēs baroties ar palikušajiem kauliem. Ja svaigu kaulu maz, barojas ar vecākām dzīvnieku paliekām. Barību var uzglabāt ligzdā, klinšu alā vai arī “osuārijā”.

Etiopijas pilsētās novēroti barību meklējam atkritumu izgāztuvēs, citviet dažkārt apmeklē lopu palieku izgāztuves pie fermām un ciemiem.

Sabiedriskā uzvedība

Bārdainie grifi ir vientuļnieki. Pireneju dienvidu nogāzēs starp kaimiņos ligzdojošu pāru ligzdas ir vidēji 11 km attālumā cita no citas. Bārdainie grifi ir monogāmi, bet raksturīga arī poliandrisku trio veidošana (viena mātīte kopā ar diviem tēviņiem).

Vairošanās un dzīves cikls

Bārdainie grifi riesta demonstrējumus un pat dēšanu var sākt jau ziemas vidū. Eiropā, Āzijā un Āfrikas ziemeļos bārdainie grifi dēšanu sāk decembrī–marta sākumā, Etiopijā – oktobrī, bet Dienvidāfrikā – maijā–jūlijā.

Ligzdo klintīs – galvenokārt uz nomaļām klinšu dzegām ar pārkari vai klinšu alās. Būvē lielas zaru ligzdas – platums ap 180 cm, dziļums – ap 90 cm. Ligzdas izklājumam izmanto dzīvnieku paliekas – vilnu un ādu, kā arī mēslus, dažreiz arī atkritumus. Ligzdas var lietot vairākus gadus. Katrs pāris parasti pārmaiņus ligzdo dažādās ligzdās.

Dējumā ir 1–2 olas, ko dēj ar 4–5 dienu intervālu (nebrīvē intervāls var būt 3–8 dienas). Perēt sāk no pirmās olas, perē abi vecāki, un perēšana ilgst 53–58 dienas. Parasti izšķiļas vai izdzīvo tikai viens mazulis.

Mazulis ir ligzdgulis, to klāj balta vai bāli pelēka dūna, bet ar laiku kļūst brūnāks. Mazuli baro abi vecāki. Tas ligzdā pavada 106–130 dienas. Vecāki arī izlidojušu jauno putnu turpina apgādāt vēl 7–12 mēnešus.

Jaunajiem, ligzdu tikko atstājušiem bārdainajiem grifiem spārnu un astes spalvas ir garākas nekā pieaugušajiem. Tas sākuma posmā tiem atvieglo lidošanu (bet uz manevrēšanas veiklības rēķina). Paradoksāli, ka jaunie bārdainie grifi lidojumā izskatās lielāki nekā pieaugušie.

Pirenejos no bārdaino grifu dējuma izlido vidēji 0,6–0,9 jaunie putni. Jaunajiem putniem ir augsta izdzīvotība.

Bārdainie grifi dzimumgatavību sasniedz apmēram 7 gadu vecumā, bet nepieredzējuši pāri var nesākt ligzdošanu līdz pat 10–12 gadu vecumam. (Savukārt nebrīvē reģistrēta bārdaino putnu vairošanās jau 4 gadu vecumā).

Nebrīvē bārdainie grifi pārsnieguši 40 gadu vecumu.

Migrācijas

Bārdainie grifi ir nometnieki, bet individuālās barības meklēšanas teritorijas ir ļoti plašas. Jaunie putni klejo plašākā rajonā nekā pieaugušie, it sevišķi vasarā, bet parasti nedodas pilnībā prom no dzimtajiem kalniem. Kļūstot vecākiem, nometnieku dzīves veids kļūst izteiktāks.

Dažādi fakti

Bārdainais grifs ir ļoti liels putns. Tā spārnu atpletums – 250–282 cm – ir starp lielākajiem putnu pasaulē. Vēl lielāks spārnu atpletums ir tikai melnajam grifam (Aegypius monachus) un – vislielākais – Himalaju grifam (Gyps himalayensis). Bārdainā grifa ķermeņa garums ir 100–115 cm, svars – 4,5–7,1 kg. Tāpat kā citiem grifiem, starp abu dzimumu putniem nav lielas atšķirības lielumā.

Bārdainajiem grifiem ir koši oranžs kakls un ķermeņa apakšdaļa. Šis krāsojums ir virspusējs, un to izraisa dzelzs oksīdi, minerālu daļiņām impregnējot putna spalvas. Retos gadījumos putni saglabā baltu krāsu. Agrāk bārdainie grifi nebrīvē vienmēr zaudēja oranžo krāsu, jo vēl ilgi nebija zināms, kā putni šo krāsojumu iegūst. Tagad ir labi zināms, ka bārdainos grifus nebrīvē jānodrošina ar minerālvielām.

Informācijas avoti

BirdLife International 2017. Gypaetus barbatus (amended version of 2017 assessment). The IUCN Red List of Threatened Species 2017: e.T22695174A118590506. http://dx.doi.org/10.2305/IUCN.UK.2017-3.RLTS.T22695174A118590506.en. Accessedon 15 December 2020.

Thiollay J.M. 1994. Family Accipitridae (Hawks and Eagles). – Del Hoyo J., Elliott A., Sargatal J. (eds). Handbook of the Birds of the World, Volume 2: New World Vultures to Guineafowl. Barcelona: Lynx Edicions. Pp. 52–205.