Āpsis

Pasaules Sarkanā grāmata: droša suga (Least Concern)

Klasifikācija

Chordata – hordaiņu tips
Mammalia – zīdītāju klase
Carnivora – plēsēju kārta
Mustelidae – sermuļu dzimta
Meles meles – āpsis

Izplatība savvaļā

Āpsis ir visur Eiropā bieži sastopama suga, kuras populācija ir stabila. Agrāk par sugas areālu uzskatīja visu Eirāzijas mērenās joslas daļu, bet tagad Āzijā dzīvojošie āpši nodalīti kā atsevišķas sugas.

Centrālajā Eiropā āpšu populāciju savulaik samazināja trakumsērga, bet mūsdienās tā tiek veiksmīgi apkarota. Iespējams, ka āpšiem konkurenci rada introducētais jenotsuns. Krievijā āpši medīti gaļas un tauku ieguvei – āpša taukus lieto tautas medicīnā. Āpša matus (sariņus) izmanto dažādu otu izgatavošanā. Āpši arī izpelnās lauksaimnieku dusmas par ražas postīšanu.

Tomēr āpši arvien ir bieži izplatīti visā to areālā, iespējams, tādēļ, ka spēj dzīvot cilvēka pārveidotā vidē. Anglijā retums nav skats, ka grupa āpšu dzīvo piepilsētā, pie tam cilvēki nāk āpšus piebarot. Problēmas un diskusijas sākas, kad runa iet par vēsturisko āpšu “pilsētu” (alu sistēmu) saglabāšanu, starp kurām ir pat gadsimtiem vecas, arvien āpšu apdzīvotas. Bijuši gadījumi, kad āpšiem simpatizējošie iedzīvotāji panākuši pilsētu attīstības projektu atcelšanu, lai saglabātu āpšu “pilsētas”.

Vai ir tiesa, ka

Āpši dzīvo pilsētās?
Āpši pirms ziemošanas uzbarojas līdz 30 kg un pat vairāk?
Āpši vēdina savu migu izklājuma materiālu, lai tas arvien būtu svaigs?

Dzīves vide un pielāgojumi

Āpšiem piemērota dzīves vide ir lapkoku meži ar izcirtumiem, ganības ar meža puduriem. Arī jaukti un skujkoku meži, krūmāji, Rietumeiropā arī piepilsētas, pilsētu parki. Labas barības meklēšanas vietas ir ganības un ar sliekām bagāts mežs, savukārt nepatīk mālaina, grūti rokama augsne. Izvairās no lieliem, vienveidīgiem mežu masīviem.

Sala un bieza sniega periodos āpši alās pavada vairākas dienas vai nedēļas no vietas, Eiropas ziemeļos šie “ziemas guļas” periodi sasniedz vairākus mēnešus. Taču par tipisku ziemas miegu to nevar saukt, jo dzīvnieku var viegli “uzmodināt”, tā ķermeņa temperatūra nav nokritusies (un vielmaiņa nav samazinājusies, kā būtu raksturīgi īstam ziemas miegam), tomēr āpsis šai laikā pārtiek no vasarā un rudenī uzkrātās tauku rezerves. Uz ziemu uzkrāj daudz tauku – dzīvnieka svars pirms ziemas var pārsniegt 30 kg.

Āpši ir aktīvi naktī, bet dienas pavada savās komunālajās alu sistēmās – plašā tuneļu tīklā, kas var aizņemt pat 25 ha. Senākās sistēmas ir pat vairākus hektārus plašas katakombas vairākos “stāvos” (Rietumeiropā tās reizēm izbūvētas zem ēkām vai ceļiem). Šādu alu sistēmu var lietot arī desmitgadēm vai pat gadsimtiem ilgi, un tajās cita citu nomaina vairākas āpšu paaudzes.

Migas alā parasti izveidotas 5–10 m attālumā no ieejas 1–3 m dziļumā no zemes virsas. Migu kameras ir 1,5 m diametrā. “Dzīvojamajās telpās” tiek uzturēta ārkārtīga tīrība, līdz tādam līmenim, ka migas izklājumu (sausu zāli, papardes, sūnu vai lapas) agros rītos mēdz izstumt ārā pa alas izeju uz kādu stundiņu pavēdināties (iespējams, lai tiktu vaļā no ektoparazītiem), tad materiālu ievelk migā atpakaļ. Āpši var dažus mēnešus izmantot vienu migas kameru, tad pārvietoties uz citu. Teritoriju agresīvi aizsargā pret nelūgtiem viesiem.

Āpšiem ir divu veidu alas – galvenās alu sistēmas ar aptuveni 10 ieejām un nelielas alas ar vienu pašu ieeju.

Barība un barošanās

Āpsis ir visēdājs, kas ēd visu, kas vien gadās pa zobam – augļus, ogas, riekstus, sīpolus, gumus, zīles, sēklas, sēnes. Tāpat ēd visdažādākos bezmugurkaulniekus – īpaši sliekas (kas ir galvenā āpšu barības daļa), vaboles, lapseņu un kameņu ligzdas ar cirmeņiem, gliemjus, putnu olas un mazuļus, maitas. Medī arī dažādus mugurkaulniekus – ežus, kurmjus, trušus, var ēst rāpuļus, abiniekus, zivis, putnus.

Āpši mēdz kaitēt ražai, izēdot un izbradājot kukurūzu, auzas un dārzeņu dobes. Dienvideiropā āpši iebrūk vīna dārzos, kur ēd gatavās vīnogas. Pilsētās daži āpši iemanās meklēt barību ne vien piemājas dārziņos, bet arī atkritumu konteineros.

Āpsis orientējas galvenokārt ar ožas un dzirdes palīdzību. Asā oža lieliski noder barības atrašanā zemsegā un augsnē. Nakts medībās parasti tālāk par 1 km no alām neaiziet.

Sabiedriskā uzvedība

Āpši ir teritoriāli, savās alu sistēmās tie dzīvo 2–12 dzīvnieku grupās; šīs grupas nereti sauc par klaniem. Katrā klanā ir dominējošie tēviņš un mātīte, kas nereti (bet ne vienmēr) ir vienīgie klana dzīvnieki, kas vairojas. Arī rangā zemākās mātītes var kļūt grūsnas, bet nedaudzajos gadījumos, kad mazuļi tiek iznēsāti līdz dzemdībām, dominējošā mātīte tos atrod un nogalina. Šīs šķietami nežēlīgās rīcības jēga, iespējams, ir tas, ka pārējie dzīvnieki, kas dzīvo vienkop ar dominējošo pāri, ir pāra pēcnācēji, kas palikuši klanā. Nav novērojumu, kas liecinātu, ka klana “palīgi” gādātu barību zīdījošajai mātei un tās mazuļiem. Taču ir skaidri zināms, ka šie “palīgi” piedalās alu rakšanā un migu materiāla “vēdināšanā”.

Vairošanās un dzīves cikls

Dzimumgatavību sasniedz gada vecumā. Āpšiem raksturīgs latentais grūsnības periods – pēc pārošanās jebkurā gada laikā, apaugļotās olšūnas tiek “uzglabātas” pat līdz 10 mēnešiem līdz piemērotākajam implantācijas brīdim (ko visdrīzāk nosaka dienas garums un gaisa temperatūra). Kopš apaugļotā olšūna implantēta dzemdē, grūsnība ilgst 6–8 nedēļas. Dzemdības notiek februārī–martā, metienā ir 1–5 mazuļi, visbiežāk 2–4. Mazuļu svars dzimstot ir ap 80 g. Pēc mēneša tiem atveras acis. Ārpus alas sāk iznākt 2 mēnešu vecumā. Ar mātes pienu barojas 2,5 mēnešus. Ģimene turas kopā līdz rudenim, kad 7–8 mēnešus vecie pēcnācēji māti parasti atstāj, bet nereti tas notiek vēlāk, un daudzi āpši (jo sevišķi mātītes) savus vecākus neatstāj vispār nekad.

Dzīves ilgums dabā sasniedz 15 gadus, bet vidēji ir 3 gadi. Ja āpši izdzīvo pirmajā gadā, tad vēlāk visizplatītākais bojā ejas cēlonis ir pakļūšana zem mašīnas. Nebrīvē āpši var sasniegt 19 gadu vecumu.

Dažādi fakti

Kā lapsas, tā jenotsuņi nereti izmanto āpšu pamestās alas. Pat apdzīvotas – lielākajās alu sistēmās blakus vairākām āpšu ģimenēm vienlaicīgi līdzās var dzīvot arī vai nu lapsas vai jenotsuņi.

Āpšu izrakšana no alas notika, ielaižot alu sistēmā suņus, lai āpsi atrod. Tieši šai nodarbībai tika sākotnēji izveidota takšu šķirne (burtiski “Dachs-Hunde” – āpšu suns).

Informācijas avoti

Kranz, A., Abramov, A.V., Herrero, J. & Maran, T. 2016. Meles meles. The IUCN Red List of Threatened Species 2016: e.T29673A45203002. https://dx.doi.org/10.2305/IUCN.UK.2016-1.RLTS.T29673A45203002.en. Accessed on 30 August 2023.

Meles meles (Linnaeus, 1758) in GBIF Secretariat. GBIF Backbone Taxonomy. https://www.gbif.org/species/2433875. Accessed on 2023-08-30.

Flaim, D. 2020, December 3. Dachshund History: The Badger Dog’s Fascinating Past. American Kennel Club. https://www.akc.org/expert-advice/dog-breeds/dachshund-history-badger-dog-breed/