Apkakles agāma

Dzīves vide

Apkakles apdzīvo dažādus mežainus biotopus – no daļēji mitriem līdz sausiem. Austrālijā suga sastopama sausos sklerofītu mežos, klajos, mežainos apvidos un piepilsētās, bet Jaungvinejā – sezonāli applūstošās mežsavannās ar eikaliptiem.

Dzīvesveids un pielāgojumi

Apkakles agāma ir aktīva dienā un dzīvo kokos. Lielāko daļu laika (ap 90%) pavada kokā, uz zemes nonāk galvenokārt barības meklējumos. 

Sausajā sezonā apkakles agāmas redz maz, jo tās ir mazaktīvas un uzturas koku vainagos (pazeminātai aktivitātei šajā laikā tās piemērojas arī fizioloģiski – samazinās vielmaiņa, ķermeņa temperatūra u.c.). Savukārt lietus sezonā apkakles agāmas ir aktīvākas un bieži ir redzamas, 1–2 m augstumā virs zemes sēžot uz stumbriem vai zariem. Pēc lietus tās arī bieži staigā pa zemi.

Mēdz sildīties saulē, piemēram, uz termītu ligzdām. 

Ikdienā sēžot kokā, apkakles agāmas pielieto izcilu maskēšanos – brūnpelēkais krāsojums ļauj saplūst ar koka mizu, un pilnīga nekustība gandrīz pilnībā liedz agāmu pamanīt. Pārsteigtas uz zemes, apkakles agāmas visbiežāk aizšaujas uz koku, bet var arī sastingstot nomaskēties zemā augājā. 

Briesmu situācijās apkakles agāma izmanto labi pazīstamu aizsargmetodi – izpleš savu krokoto apkakli un atpleš spilgti dzeltensārto muti, turklāt bieži arī izslejas uz pakaļkājām un šņāc, tā cenšoties aizbiedēt ienaidnieku. Ja tas neizdodas, apkakles agāma izmanto vēl vienu tikai šai sugai raksturīgu paņēmienu – izslejas uz pakaļkājām un strauji aizlēkšo uz tuvāko koku.

Izplesta apkakles agāmas apkakle diametrā sasniedz gandrīz 30 cm, bet ikdienā ādas kroka ir sakļauta ap dzīvnieka kaklu un pār pleciem.

Vairāki pētnieki uzskata, ka apkakles agāma nespēj izplest apkakli, vienlaikus neatplešot muti.

Austrālijā veicot apkakles agāmu ekoloģijas pētījumus, noskaidrots, ka tēviņi lietus sezonā paplašina savas individuālās teritorijas (sausajā sezonā tēviņa teritorija ir vidēji 1,96 ha, lietus sezonā – 2,53 ha). Savukārt mātītēm teritoriju lielums sezonāli mainās maz (sausajā sezonā ap 0,63 ha, lietus sezonā – 0,68 ha).

Barība un barošanās

Apkakles agāma ir gaļēdāja un pārtiek no dažādiem bezmugurkaulniekiem, galvenokārt kukaiņiem – tauriņu kāpuriem, skudrām, termītiem un vabolēm. Ēd arī zirnekļveidīgos, daudzkājus un gliemjus.

Pētījumā Kakadu nacionālajā parkā (Austrālijas Ziemeļu teritorijā) XX gs. 90. gados apkakles agāmu barībā konstatēja 15 kārtu bezmugurkaulniekus, bet galvenais barības objekts bija termīti Drepanotermes. Kā jau varēja sagaidīt, barības sastāvs sezonāli atšķīrās. Sausajā sezonā barībā dominēja termīti (73,3% no barības objektu skaita, bet 33,6% no apjoma), barībā bija daudz arī simtkāju, taisnspārņu (siseņu u.tml.) un skudru. Savukārt lietus sezonā barībā dominēja tauriņu kāpuri (40,4% no barības apjoma), kā arī termīti un simtkāji.

Vairošanās un dzīves cikls

Apkakles agāmas vairojas, dējot olas.

Vairošanās notiek lietus sezonā, kas sākas oktobrī–novembrī un ilgst līdz februārim–martam.

Apkakles agāmu tēviņi ir teritoriāli. Mātītes tie cenšas piesaistīt, izplešot apkakles, tomēr nav pierādījumu, ka mātītes izvēlētos tēviņus ar lielākajām apkaklēm.

Mātītes ligzdai vietu izvēlas vietās ar rupju smilti, retu zāli un kritušu lapu klājienu. Svarīgi arī, lai virs ligzdas vietas nebūtu koku zaru aizsega, lai lielāko daļu dienas uz to kristu tieši saules stari.

Dējumā ir 4–13 olas (vidēji 8). Olu skaits dējumā dažādos ģeogrāfiskajos reģionos var ievērojami atšķirties.

Olu attīstība ilgst ap 70 dienām.

Apkakles agāmu dzīves ilgums ir vidēji 9,9 gadi (nebrīvē).

Kas visvairāk apdraud apkakles agāmas?

Pašlaik nav faktoru, kas ievērojami atsauktos uz apkakles agāmas populāciju kopumā. Sugas priekšrocība ir spēja pielāgoties dzīvei cilvēka pārveidotos biotopos, tāpēc tā no dzīves vides izpostīšanas cieš mazāk nekā daudzas citas dzīvnieku sugas. Tomēr dažos rajonos apkakles agāmu skaits samazinās, un to nosaka lokāli nozīmīgi apdraudējuma faktori.

Eksports starptautiskajam mājas mīluļu tirgum

Jaungvinejā apkakles agāmas masveidīgi ievāc tirdzniecībai, un pieprasījums ir ievērojams. Mūsdienās Austrālijā un Papua-Jaungvinejā apkakles agāmu eksports ir aizliegts, bet Jaungvinejas Indonēzijas daļā apkakles agāmu piedāvājums nesamazinās. Sugu ir grūti vairot nebrīvē, tāpēc domā, ka vairākums dzīvnieku, kas ziņoti kā vairoti nebrīvē, patiesībā ir ievesti no Papua-Jaungvinejas, kur nelegāli ķerti dabā. Ir bažas, ka eksporta dēļ Papua-Jaungvinejā  suga var izzust, bet par reālajiem ķeršanas apjomiem dabā trūkst informācijas.

Introducēto sugu ietekme

Novērotas lokālas apkakles agāmu populācijas samazināšanās pēc tam, kad apvidū izplatījusies introducētā invazīvā suga – jūras krupis (Rhinella marina). Tāpat, zināms, ka apkakles agāmu skaits samazinās vietās, kur tās  daudz medī mājas kaķi.

Ugunsgrēki

Pētījumā Kakadu nacionālajā parkā (Austrālijas Ziemeļu teritorijā) konstatēja, ka sausās sezonas beigu daļā nelielā vietējā apkakles agāmu populācijā ugunsgrēki izraisīja 30% mirstību. Tomēr domā, ka faktors nerada apdraudējumu sugas populācijai kopumā.  

Klimata izmaiņu sekas

Uzskata, ka klimata izmaiņas ar laiku var izsaukt sugas izmiršanu, jo vides temperatūra apkakles agāmu olu attīstības laikā atsaucas uz mazuļu dzimumu un ķermeņa izmēriem. 

Dažādi fakti

Apkakles agāma ir viena no Austrālijas savdabīgākajām un pazīstamākajām ķirzakām. Plašu popularitāti tā sākotnēji ieguva Japānā, kur parādījās iecienītā Mitsubishi automašīnu reklāmā televīzijā XX gs. 80. gados. Iegūtā popularitāte drīz pārsviedās arī uz sugas dzimteni – Austrāliju. Mūsdienās apkakles ķirzaka Austrālijā ir gandrīz tikpat populāra kā koala un ķengurs. Apkakles agāma attēlota uz Austrālijas centu monētas, bet Japānā apkakles agāmu fani šīs monētas pērk par dolāru gabalā.

Apkakles agāma ir liela ķirzaka, tās garums ir vidēji 85 cm (bet lielākā daļa no tā ir aste).

Apkakles agāmām raksturīgs dzimumu dimorfisms – tēviņi ir lielāki par mātītēm. Tēviņu ķermeņa garums ir vidēji 29 cm, svars – vismaz 870 g.

Mātītēm ķermeņa garums sasniedz 23,5 cm un svars – 400 g.

Pašlaik ir tikai viena apkakles agāmu suga. Tomēr novērots, ka Austrālijā ir ievērojamas krāsojuma atšķirības starp  Kvīnslendas un tālāk rietumos – Ziemeļu teritorijās un Rietumaustrālijā – dzīvojošo apkakles agāmu populācijām. Daudzi pētnieki uzskata, ka varētu būt divas atsevišķas apkakles agāmu sugas.

Informācijas avoti

Christian K., Griffiths A. 1996. Diet and habitat use of frillneck lizards in a seasonal tropical environment. Oecologia 106: 39–48.

O’Shea M., Allison A., Tallowin O., Wilson S., Melville J. 2017. Chlamydosaurus kingii. – The IUCN Red List of Threatened Species 2017: e.T170384A21644690. https://dx.doi.org/10.2305/IUCN.UK.2017-3.RLTS.T170384A21644690.en. Accessed on 21 September 2022.

Savage M. 2001. Chlamydosaurus kingii. – Animal Diversity Web. https://animaldiversity.org/accounts/Chlamydosaurus_kingii/. Accessed on 21 September 2022.