Akmeņgrauzis

Aizsardzība 

■ Iekļauts Bernes konvencijas III pielikumā kā aizsargājama dzīvnieku suga, kura ir komerciāli izmantojama, bet kuras izmantošanas nosacījumi (ieguves apjomi u.c.) jānosaka konvencijas dalībvalstu nacionālajos normatīvajos aktos.
■ Iekļauts Eiropas Padomes direktīvas 92/43/EEK par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzību (jeb Biotopu direktīvas) II pielikumā kā suga, kuras aizsardzībai jānosaka īpaši aizsargājamas dabas teritorijas.

Šīs un daudzu citu sugu aizsardzību nodrošina Natura 2000 teritoriju tīkls. Eiropā kopumā suga sastopama 977 Natura 2000 teritorijās, t.sk. Latvijā – 40. Latvijā akmeņgrauzis ir maz apdraudēta suga.

Dzīves vide

Akmeņgrauzis ir saldūdens zivs, kas izplatīta mērenās joslas ūdeņos (14–18⁰C). Suga ir ekoloģiski plastiska un apdzīvo dažādus lēni plūstošus un stāvošus ūdeņus ar smalkas smilts substrātu. Akmeņgrauzis sastopams dažādās ūdenstilpēs – no nelielām zemieņu upītēm līdz lielām upēm, kanālos, dīķos un ezeros, kā arī iesāļā jūrā. Neapdzīvo kalnu strautus.

Latvijā akmeņgrauzis sastopams lielākajā daļā upju un daudzos ezeros, kā arī jūras piekrastē. Akmeņgraužu blīvums Latvijas upēs  ir vidēji 0,77 gab./100 m². Nelielus, stipri aizaugušus, jo īpaši slēgtus ezerus parasti neapdzīvo. 

Suga spēj dzīvot iesāļā ūdenī līdz 5 promilēm. Baltijas jūrā ir zems sāļums, jo tā ir noslēgta jūra, kurā pastāvīgi ir liela saldūdens pieplūde no upēm un nokrišņiem. Rīgas līcī ūdens sāļums ir tikai 3–7‰, tātad upju ieteku rajoni ir akmeņgrauzim piemērota vide.

Akmeņgrauzis spēj dzīvot pat ļoti degradētos ūdeņos, piemēram, aizsērējušās upēs. 

Dzīvesveids un pielāgojumi

Akmeņgrauzis ir aktīvs lielākoties naktī. Dienu pavada, ieracies smiltīs vai dūņās, vai arī paslēpies starp akmeņiem vai citiem zemūdens priekšmetiem.
Akmeņgrauža krāsojums un sīkie raibumi ļauj tam saplūst ar substrātu un kļūt gandrīz nepamanāmam. Uz leju vērstā mute ļauj veikli baroties no grunts.

Parasti uzturas pa vienam vai nelielos bariņos pie ūdenstilpes grunts. Lielākas koncentrācijas veido pirms nārsta vai ziemošanas.

Akmeņgrauži ziemo, ierakušies gruntī.

Barība un barošanās

Akmeņgrauzis barojas 20 cm–2 m dziļumā, no ūdenstilpes grunts smiltīm izfiltrējot sīkus barības daļiņas, un nolasa arī organismus no ūdensaugiem. Pamatbarība ir bentoss un planktons.

Galvenā barība ir sīki vēžveidīgie – ūdensblusas, airkājvēži un gliemeņvēži, kā arī trīsuļodu kāpuri. Ēd arī sīkas nematodes un mazsartārpus, detrītu un aļģes.

Vairošanās un dzīves cikls

Lielākajā daļā areāla akmeņgrauži nārsto aprīlī–jūlijā, kad ūdens temperatūra pārsniegusi 18⁰C. Latvijā nārsts notiek jūlijā–augustā, ūdens temperatūrai esot 14–24⁰C.

Akmeņgraužiem raksturīgs porciju nārsts – nārstošana notiek 2–3 reizēs 20–60 dienu periodā. Auglība ir 100–5300 ikru.

Akmeņgrauži nārsta laikā veido pārus un nārsto lēni plūstošā ūdenī 10 cm–1 m dziļumā biezos ūdensaugos. Nārsts sākas, pārim satraukti peldot, tēviņš sāk uzstājīgi sekot mātītei. Kad pāra kustības kļuvušas sinhronas, tēviņš apvijas ap mātīti, saspiežot tās ķermeni un tā veicinot ikru iznēršanu.

Iznērstie ikri pielīp augiem un citam substrātam vai peld tuvu pie ūdenstilpes grunts. Ikru attīstība aizņem 3–7 dienas. Kāpuri slēpjas zem augiem un dūņās, līdz uzsūcies dzeltenuma maiss un tie gatavi sākt uzņemt barību.

Akmeņgrauži spēj vairoties partenoģenētiski (šāda īpatnība ir vēl dažām zivju sugām, piemēram, sudrabkarūsām). Sugai raksturīgi, ka mēdz būt triploīdas mātītes. Šīs triploīdās mātītes nērš triploīdus ikrus, kuri attīstās bez apaugļošanas. Tomēr, lai sāktos attīstība, tiem jāsaskaras ar tēviņa spermu, tātad nārsta uzvedība tomēr notiek, lai arī bez apaugļošanas. Šo partenoģenēzes veidu sauc par ginoģenēzi.

Akmeņgraužu tēviņi dzimumgatavību sasniedz 1–2 gadu, mātītes – 2–3 gadu vecumā. Šajā laikā zivis ir sasniegušas 4–7 cm garumu, Latvijā – 5–7 cm.

Dzīves ilgums – tēviņiem ir līdz 3 gadiem, mātītēm – līdz 5 gadiem. Maksimālais reģistrētais dzīves ilgums ir 10 gadi.

Migrācijas

Akmeņgrauži tālās migrācijās nedodas.

Izmantošana

Būdami sīki, akmeņgrauži netiek zvejoti un makšķerēti. Toties tā ir suga, ko tur akvārijos.

Dažādi fakti

Akmeņgrauži ir diezgan sīkas zivis. To garums ir vidēji 14 cm, Latvijā – 12 cm. Maksimālais svars – 50 g, Latvijā parasti – 9 g.

Akmeņgrauzis ir līdzīgs divām citām Latvijas ūdeņos sastopamajām zivīm – pīkstei (Misgurnus fossilis) un bārdainajam akmeņgrauzim (Neomacheilus barbatulus). No šīm sugām akmeņgrauzis atšķirams pēc saplacināta ķermeņa un tā, ka zem katras acs ir pa vienam nelielam dzeloņveida izaugumam.

Viduseiropā akmeņgrauža populācijās līdztekus tīras sugas akmeņgraužiem sastopami hibrīdi ar otru vietējo sugu – Cobitis elongatoides (Latvijā nav sastopama).

Iespējams, ka Cobitis taenia ir nevis viena suga, bet sugu komplekss. Krievu zinātnieki veikuši akmeņgraužu ģenētiskos pētījumus Maskavas upē un jau izdalījuši divas sugas – akmeņgrauzi un Sibīrijas akmeņgrauzi (Cobitis granoei).

Informācijas avoti

Bajinskis J., Abersons K., Aleksejevs Ē. 2020. Zivju, nēģu un vēžu monitorings Natura 2000 teritorijās (2018.–2020. gads). Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskais institūts BIOR. 21 lpp.

Boroń A., Boroń S. 1994. Diet of spined loach, Cobitis taenia (L.) from Zegrzyński Dam Resorvoir. – Acta Ichthyologica Et Piscatoria XXIV: 125–139.

EEA 2022. Spined loach – Cobitis taenia Linnaeus, 1758. European Environment Agency (EEA), Copenhagen, Denmark. https://eunis.eea.europa.eu/species/478. Accessed on 15 June 2022.

Freyhof J. 2011. Cobitis taenia. – The IUCN Red List of Threatened Species 2011: e.T5037A11109311. https://dx.doi.org/10.2305/IUCN.UK.2011-1.RLTS.T5037A11109311.en. Accessed on 15 June 2022.

Froese R., Pauly D., eds. 2022. Cobitis taenia. – FishBase. https://www.fishbase.se/summary/6378. Accessed on 15 June 2022.

Plikšs M., Aleksejevs Ē. 1998. Zivis. Rīga: Gandrs. 304 lpp. (Akmeņgrauzis – 152.–153. lpp.)