Āfrikas zemes vāvere

Dzīves vide un pielāgojumi

Āfrikas zemes vāvere apdzīvo vissausākos tropu rajonos Āfrikas dienvidos, kur nokrišņu daudzums nepārsniedz 100–500 mm gadā. Vislabprātāk dzīvo savannās, kur ir maz krūmu un cieta zeme. Nepatīk mīksta smilts, kur grūti ierīkot alas, tomēr sastopamas arī Kalahari tuksnesī. Mitinās arī sausu upju gultņu malās un lopu noganītās teritorijās.

Āfrikas zemes vāveres ir sabiedriski dzīvnieki, kas dzīvo alās, kur paglābjas gan no nelabvēlīgiem laika apstākļiem, gan plēsoņām. Tikko ierīkotām alu sistēmām ir 2 izejas, lielākajām – pat vairāk nekā simts. Alu sistēmas platība var būt 6–2000 m². Alas ir 5–25 cm platas, tās atrodas līdz 70 cm dziļumā zem zemes virsmas.

Kā jau alu dzīvniekam, Āfrikas zemes vāverei ir nelielas, pie galvas pieplakušas austiņas un rakšanai piemēroti, lieli nagi.

Āfrikas zemes vāveres ir aktīvas dienā. No alas tās iznāk no rīta, parasti pāris stundu pēc saullēkta. Pirmie rīta darbi ir kažociņa sakopšana un sasildīšanās saulē. To padarījušas, tās dodas savannā meklēt barību, bet nekad neaizklīst pārāk tālu no alas ieejām, lai vajadzības gadījumā varētu ātri atgriezties drošībā. Nakti zemes vāveres pavada alā.

Āfrikas zemes vāveres iecienījuši daudzi plēsoņas, to skaitā – melnmuguras šakāļi (Canis mesomelas), mangusti (Herpestes), Āfrikas odzes (Bitis arietans), savannas varāni (Varanus exanthematicus) un dažādi plēsīgie putni. Vāverēm glābties no plēsoņām palīdz pelēcīgais, neuzkrītošais kažoks, sabiedriskais dzīves veids un modrība. Āfrikas zemes vāveru kažociņš arvien palīdz tām saplūst ar apkārtni. Nereti tas pieņem apkārtnes krāsu, jo apmatojumam pieķeras sīkas augsnes daļiņas. Ieraugot tuvojoties plēsoņu, zemes vāveres cenšas to aizbiedēt, tēlojot uzbrukumu un izplešot asti, bet, ja plēsoņa vienalga neatkāpjas, vāveres veikli aizšaujas.

Āfrikas zemes vāveres draudzīgi sadzīvo ar surikatiem (Suricata suricatta) un dzeltenajiem mangustiem (Cynictis penicillata). Šīs abas sīko plēsēju sugas labprāt dzīvo Āfrikas zemes vāveru raktajās alas, pie tam nereti vienlaikus ar pašām vāverēm. Arī zemes vāveres ir ieguvējas, jo surikati modri stāv sardzē un ar trauksmes saucieniem brīdina par plēsoņu tuvošanos. Zemes vāveru un surikatu mazuļi arī reizēm spēlējas kopā.

Barība un barošanās

Āfrikas zemes vāveres pārtiek no dažādas augu barības – saknēm, sīpoliem, zālaugiem, augļiem, pākstīm, graudiem un sēklām, kā arī kukaiņiem, sīkiem mugurkaulniekiem un putnu olām.

Āfrikas zemes vāveres izpelnījušās ražas postītāju reputāciju – fermeri uzskata, ka tās kaitē saldo kartupeļu, kukurūzas, maniokas un pupiņu stādījumiem.

Sabiedriskā uzvedība

Āfrikas zemes vāveru kolonijā ir 6–10, dažreiz pat 30 dzīvnieki. Kolonijā ietilpst 1–3 mazākas zemes vāveru grupas, katrā no tām ir 1–4 mātītes ar saviem pēcnācējiem. Grupām ir viena mītne, un dzīvnieki daudz socializējas un bieži kopj cits citam kažociņu. Mātītes aizsargā savas alas un nelielu teritoriju ap to ieejām, un mātīšu grupā nav dominances hierarhijas.

Pieaugušie tēviņi nav pastāvīgi grupas locekļi, to klātbūtne tiek pieļauta pārošanās periodā.

Tēviņi dzīvo atsevišķi no mātītēm. To grupās var būt līdz pat 19 dzīvniekiem, kuri savā starpā socializējas un cits citam kopj kažoku neatkarīgi no ranga. Hierarhija izpaužas konkurencē par mātītēm.

Vairošanās un dzīves cikls

Āfrikas zemes vāveres vairojas jebkurā gada laikā. Mātītes var meklēties vairākas reizes gadā, bet grupā vienlaikus nekad nemeklējas vairāk par vienu mātīti. Nav regulāru meklēšanās intervālu, uzskata, ka Āfrikas zemes vāverēm ovulācija (olšūnas izdalīšanās) notiek spontāni.

Gan tēviņi, gan mātītes pārojas ar vairākiem partneriem. Priekšrocības pāroties ir dominējošajiem tēviņiem, un lielāka pieredze tiem arī palīdz pirmajiem atrast pāroties gatavas mātītes. Konkurentu starpā agresīvu cīņu vietā notiek demonstrējumi ar pozām un lēcieniem. Vēlēdamies pāroties ar mātīti, ar kuru tie vēl nav pārojušies, tēviņi nereti pārtrauc cita tēviņa pārošanos, lai tiktu tai klāt. Pārošanās notiek gan virszemē, gan alās.

Grūsnība ilgst vidēji 48 (42–49) dienas. Metienā ir 1–3 vāverēni. Tie piedzimst kaili un akli, un māte tos migā aprūpē. Ar mātes pienu mazuļi barojas līdz apmēram 52 dienu vecumam. 45 dienu vecumā tie sāk atstāt alu. Apmēram 153 dienu vecumā mazuļi sasniedz pieaugušu zemes vāveru lielumu.

Āfrikas zemes vāveru mātītēm ir 2–6 zīdekļi.

Jaunie tēviņi sasniedz dzimumgatavību 8 mēnešu vecumā, mātītes – 10 mēnešu vecumā. Jaunie tēviņi tad atstāj koloniju, bet mātītes tajā paliek.

Par Āfrikas zemes vāveru dzīves ilgumu savvaļā trūkst ziņu. Nebrīvē reģistrēta 11,5 gadu nodzīvošana.

Dažādi fakti

Āfrikas zemes vāveru tēviņi ir lielāki par mātītēm (tēviņiem ķermeņa garums ir 452–476 mm, mātītēm – 435–446 mm; tēviņiem svars ir 423–649 g, mātītēm – 444–600 g).

Āfrikas zemes vāverēm ir balti zobi atšķirībā no citām zemes vāveru sugām, kam zobi ir oranži vai dzelteni.

Informācijas avoti

Cassola F. 2016. Xerus inauris. – The IUCN Red List of Threatened Species 2016: e.T23145A115167437. http://dx.doi.org/10.2305/IUCN.UK.2016-3.RLTS.T23145A22252885.en. Accessed  on 19 August 2020.

Nowak R.M. 1991. Genus Xerus – African Ground Squirrels. – Walker’s Mammals of the World. 5th Edition. Volume I: 577–579. Baltimore & London: The Johns Hopkins University Press.

Richards, T. 2009. Xerus inauris. – Animal Diversity Web. https://animaldiversity.org/accounts/Xerus_inauris/. Accessed  on 19 August 2020.