Āfrikas piešrupucis

Aizsardzība

• 1996. gadā iekļauts Pasaules Sarkanajā grāmatā, 2021. gadā atzīts par nopietni apdraudētu sugu (EN – Endangered).
• Iekļauts Vašingtonas konvencijas (CITES) II pielikumā kā suga, kuras pastāvēšana var kļūt apdraudēta, ja netiks stingri kontrolēta šo dzīvnieku un to daļu un izstrādājumu starptautiskā tirdzniecība.

Dzīves vide

Āfrikas piešrupucis sastopams Sāhelas dabas apgabalā – 400–1000 km platā joslā, kas stiepjas pāri visam kontinentam no Atlantijas okeāna līdz pat Sarkanajai jūrai un ir pārejas zona starp Sahāras tuksnesi ziemeļos un savannām tālāk dienvidos. Tā ir skarba, karsta un sausa vide, kur līst tikai īsā lietus sezonā vasarā – augustā, un arī stāvošs ūdens ir pieejams tikai daļu gada.

Piešrupucis visvairāk saistīts ar biotopu, kurā ir sezonāli izžūstošas un fragmentētas upes, kuras vietējie sauc par kori. Piešrupučus sastop arī pakalnu nogāzēs, stabilizējušās kāpās, dažviet – arī līdzenumos ar krūmāju un garu zāli.

Lielākajā daļā piešrupuča areāla dzīves vide jau ir izpostīta – apbūvēta vai mājlopu pārganīta, turklāt klimata pārmaiņu ietekmē pakāpeniski pāriet tuksnesī. 

Dzīvesveids un pielāgojumi

Āfrikas piešrupuči ir spēcīgi un aktīvi bruņrupuči, bet pārāk karstu vai aukstu laiku tie pavada pazemes alās. Piešrupučiem patīk ierakties zemē, un tie ir labi pielāgoti to darīt. Ierakšanās palīdz arī izvairīties no organisma atūdeņošanās, kas ir svarīgi, jo organismam nepieciešamo šķidrumu tie uzņem vienīgi ar barību. Piešrupuči izmanto dziļas un garas alas, kas garumā sasniedz pat 15 m. Dažreiz vienā alā uzturas vairāk par vienu bruņrupuci. Tie paliek alā stundām ilgi un, ja pieejami dubļi, uzrauš tos sev uz muguras.

Piešrupuči ir aktīvi galvenokārt krēslā un rīta agrumā, pārējo laiku pavada alā. Izņēmums ir lietus sezona (augustā) – tad tie var atļauties virszemē uzturēties arī pa dienu. Piešrupuči no rītiem virszemē sauļojas, lai paaugstinātu savu ķermeņa temperatūru pēc aukstās nakts.

Piešrupuču tēviņi ir ļoti teritoriāli. Agresivitāte izpaužas jau vēl pavisam maziem bruņrupucīšiem. Pieaugušie tēviņi bieži cīnās savā starpā, it īpaši vairošanās sezonā – tie saduras ar bruņām un cenšas otru apvelt. Tie turklāt kož, tā ka cīņas nereti ir asiņainas un pretinieki kaujas lauku mēdz atstāt brūcēm rotāti. Cīņās par mātīti priekšrocības un lielāka iespēja uzvarēt ir lielākajiem tēviņiem.

Barība un barošanās

Piešrupuču pamatbarība ir sulīgi augi. Līdz ar augiem uzņem arī organismam nepieciešamo ūdeni, jo dzeramais ūdens lielāko daļu gada nav pieejams. 

Būdami zālēdāji, piešrupuči tomēr mēdz baroties ar maitām, bet pie cilvēku mītnēm – ar atkritumiem.

Vairošanās un dzīves cikls

Vairošanās ir sezonāla. Pārošanās visvairāk notiek septembrī–novembrī tūlīt pēc lietus sezonas beigām, dēšana notiek septembrī–maijā. Kad sapārojusies, mātīte sāk mazāk ēst, kļūst nemierīga un meklē vietu ligzdai. Tā ar kājām uz zemes izkašņā bedri, kas sasniedz apmēram 60 cm diametrā un 7–14 dziļumā. Tādas bedres izkašņāšana prasa līdz 5 stundām. Parasti mātīte izrok 4–5 bedres, līdz izvēlas, kura no ligzdas bedrēm būs īstā. Kad ligzdas vieta izvēlēta, sākas dēšana, ik pa 3 minūtēm izdējot pa olai.

Katrai mātītei vairošanās sezonā ir 2–3 dējumi, kopumā – ap 45 olām. Dējumā ir vidēji 18 olas (14–30, dažreiz arī vairāk). Olas ir baltas, ieapaļas un ar trauslu čaulu, to izmērs ir ap 52×44 mm, svars – 55 g. Tikko olas izdētas, mātīte ligzdu aizrok, un tas var prasīt vairāk par stundu.

Olu attīstība aizņem apmēram 8 mēnešus. Šķiļoties bruņrupucēnu bruņu garums ir 4–6 cm, un tie nesver vairāk par 25 gramiem. 

Savvaļā mātītes dzimumgatavību sasniedz 10–12 gadu vecumā, bet tēviņi – 13–15 gadu vecumā, kad bruņu garums sasniedzis 35–50 cm. (Toties nebrīvē dzimumgatavību var sasniegt jau 5–6 gadu vecumā.) 

Piešrupuču dzīves ilgums ir 50–80 gadi, vidēji – 54,3 gadi. 

Kas visvairāk apdraud Āfrikas piešrupuci?

Mūsdienās strauji samazinās daudzas Āfrikas piešrupuča populācijas, jo īpaši Mali, Čadā, Nigērā un Etiopijā. Nesens novērtējums rāda, ka būtiskākie faktori, kas izraisa Āfrikas piešrupuča populācijas samazināšanos, ir dzīves vides izpostīšana – ap 60%, klimata pārmaiņas – ap 25%, bruņrupuču un to olu ievākšana izmantošanai pārtikā – 10%, bet ievākšana tirdzniecībai dažādiem mērķiem (mājas mīluļi, gaļa, materiāli tautas medicīnai) – ap 5% no kopējās negatīvās ietekmes. 

■ Dzīves vides izpostīšana

Āfrikas piešrupuča izplatības areālā cilvēka darbība turpina samazināt piemērotus biotopus. Tas notiek, paplašinot lauksaimniecības platības, pārganot ganības un izdedzinot krūmājus.

Dažādi mājlopi – zebu, kazas, ēzeļi un kamieļi – sagādā piešrupučiem konkurenci uz barību. Pētījumos pierādījies, ka liellopu blīvumam ir tieša negatīva korelācija ar piešrupuču skaitu.

■ Bruņrupuču un to olu ieguve

Vietējie iedzīvotāji piešrupučus un to olas ievāc un izmanto pārtikā. Tas nenotiek sevišķi lielā apjomā, jo Sāhelas iedzīvotāji ir lielākoties musulmaņi, kam reliģija liedz ēst bruņrupuču gaļu. Tomēr ir kopienas, kur piešrupuču gaļu uzskata par delikatesi un labprāt izmanto. Bruņrupuču patērēšana pārtikā var pieaugt situācijās, kad valstī pieaug politiskā nestabilitāte, notiek pilsoņu karš vai iestājies bads. Tā tas notiek, piemēram, Sudānā.

Piešrupuči ir pieprasīti arī izmantošanai tautas medicīnā un atrodami vietējos tirgos.

Vietējie iedzīvotāji piešrupučus bieži tur mājās. Dažās afrikāņu kultūrās ir ticējums, ka piešrupucis ir starpnieks starp dieviem un cilvēkiem. Tāpēc, piemēram, mūsdienās Mali dogonu ciemos cilts vecākais vienmēr tur piešrupuci savā tuvumā, jo ir uzskats, ka tādējādi iegūst spēju sazināties ar senčiem.   

Savukārt Senegālā piešrupuci uzskata par tikuma, laimes, auglības un ilga mūža simbolu. Līdzīgi ir arī Burkinafaso. Šajās valstīs arī ir vieglāk aktualizēt sugas aizsardzības programmas.

■ Starptautiskā tirdzniecība

Piešrupuči ir pieprasīti kā mājas mīluļi, un tos ķer starptautiskajai tirdzniecībai. Mūsdienās pieprasījumu lielā mērā kompensē piešrupuču vairošana nebrīvē. CITES dati rāda, ka 1990.–2010. gadā no Āfrikas valstīm ik gadu eksportēti 2000–2790 piešrupuču. To skaitā ik gadus vidēji vairāk nekā 430 piešrupuču bija ķerti savvaļā. Savvaļā ķerto piešrupuču eksports sāka samazināties, kad ieviesa eksporta kvotas. 

Pēdējos gados piešrupučus tirdzniecībai sekmīgi vairo audzētavās Togo, izmantojot vaislas materiālu no Mali un Nigēras. Pēc CITES datiem, 1990.–2019. gadā pārdoti vairāk nekā 393 000 piešrupuču, no tiem ap 28% – eksportēti no areāla valstīm vai to kaimiņvalstīm. Sugu nebrīvē daudz vairo arī ASV, mazākā apjomā – arī Eiropā.

■ Klimata pārmaiņu sekas

Klimata pārmaiņu dēļ Sāhelas biotopi pakāpeniski pārvēršas tuksnesī. 

■ Zems populāciju blīvums

Āfrikas piešrupuča populāciju blīvums ir starp pašiem zemākajiem, kāds novērots sauszemes bruņrupučiem. Daudzviet tas ir ļoti zems, tā dēļ samazinās vairošanās. Mazais skaits pats par sevi apdraud populāciju ilgtspējību.

Āfrikas piešrupuča aizsardzība

1996. gadā sugu iekļāva Pasaules Sarkanajā grāmatā kā jutīgu (VU – Vulnerable), bet 2021. gadā kategoriju mainīja uz nopietni apdraudētu (EN – Endangered). Šajā laikā bija acīmredzams, ka strauji un plašā mērogā tiek izpostīta sugas dzīves vide, uzskaišu dati liecināja, ka skaits strauji sarūk, un prognozes rādīja, ka turpmāko trīs paaudžu laikā (90 gados) sugas populācijas var samazināties vēl par 50–75%.

1977. gadā Āfrikas piešrupuci vienlaikus ar visiem pārējiem sauszemes bruņrupuču dzimtas pārstāvjiem iekļāva CITES II pielikumā. No 2000. gada sugai izplatības valstīs īpaši nosaka noteiktas kvotas ievākšanai no dabas tirdzniecībai ar komerciālu mērķi. 

Senegālā veikta Āfrikas piešrupuču reintrodukcija Ferlo biosfēras rezervāta ziemeļu un rietumu daļā. 

Sugas populāciju atjaunošana ar reintrodukcijas palīdzību var būt reāls risinājums Āfrikas piešrupuča saglabāšanā. Piešrupuči labi vairojas nebrīvē, turklāt viscaur Sāhelā vietējie iedzīvotāji tos tur nebrīvē, un daudzos gadījumos šie dzīvnieki tikuši ievākti tajā pašā apkārtnē vai arī ir apkārtnē ievākto dzīvnieku pēcnācēji.

Grūtākais uzdevums būtu sugas areālā Sāhelas biotopā atrast piemērotas un drošas reintrodukcijas vietas. Šim mērķim vislabāk derētu nacionālie parki vai dabas rezervāti – vai nu publiski vai privātīpašumā esoši.

Dažādi fakti

Āfrikas piešrupucis ir viens no lielākajiem sauszemes bruņrupučiem pasaulē, kā arī vislielākais mūsdienās sastopamais bruņrupucis Āfrikas kontinentā un arī jebkurā citā kontinentā. Par Āfrikas piešrupuci lielākas ir tikai divas citas sugas – Galapagu bruņrupucis (Chelonoidis nigra) un Seišelu salās dzīvojošais Aldabras milzu bruņrupucis (Aldabrachelys gigantea).

Āfrikas piešrupuču tēviņi ir lielāki par mātītēm un var pārsniegt 100 kg svarā. Tēviņu bruņu garums (mērot taisni) var sasniegt 86 cm, mātīšu – 57,8 cm.

Dzimumu dimorfisms citādi nav īpaši izteikts. Tēviņiem ir mazliet garāka un resnāka aste un mazliet ieliektāks vēdera vairogs, un ir vēl dažas nianses, tomēr kopumā tie maz atšķiras no mātītēm.

Āfrikas piešrupučiem uz bruņu plātnītēm ir labi saskatāmi gadskārtu loki.

Āfrikas piešrupučiem uz priekškājām ir pieši, bet nav zināms, ka tie kalpotu jel kādai funkcijai.

Informācijas avoti

Harrold A. 2001. Geochelone sulcata. – Animal Diversity Web. https://animaldiversity.org/accounts/Geochelone_sulcata/. Accessed on 30 June 2022.

Petrozzi F., Luiselli L., Hema E.M., Diagne T., Segniagbeto G.H., Eniang E.A., Leuteritz T.E.J., Rhodin A.G.J. 2021. Centrochelys sulcata. – The IUCN Red List of Threatened Species 2021: e.T163423A1006958. https://dx.doi.org/10.2305/IUCN.UK.2021-1.RLTS.T163423A1006958.en. Accessed on 30 June 2022.