Meža ziemeļbriedis
Vai tā ir tiesa, ka
■ Somijā būvē žogus savvaļas ziemeļbriežu nošķiršanai no mājas ziemeļbriežu bariem?
■ Dienu vecs ziemeļbriedēns var noskriet cilvēku?
■ Ziemeļbrieži ēd zivis?
Zoodārzā
Meža ziemeļbriežu saime mīt Ziemeļeiropas zīdītājdzīvnieku ekspozīcijā zoodārza centrā. Grupā ietilpst Jervso zoodārzā Zviedrijā 2003. gadā dzimušais ziemeļbriežu tēvs Joda (Rīgas zoodārzā saukts Lācis) kopā ar Ahtari un Ranuas zoodārzos (Somijā) un Tallinas zoodārzā dzimušām ziemeļbriežu mātītēm. Pirmais meža ziemeļbriedēns Rīgas zoodārzā piedzima un izauga 2008. gadā, bet 2009. gadā izauga divi mazuļi.
Izplatība savvaļā
Ziemeļbrieži savvaļā izplatīti ziemeļu puslodes kontinentu tundras zonā, un sugas kopējā populācija ir stabila. Eiropā senākos laikos savvaļas ziemeļbriežu areāls sniedzās tālāk uz dienvidiem nekā šobrīd. Vācijā ziemeļbrieži bija sastopami līdz romiešu laikiem, Britu salās līdz Viduslaikiem, Polijā – līdz 16. gs.
Eiropas ziemeļos sastopamais meža ziemeļbriedis (Rangifer tarandus fennicus) ir viena no skaitā mazākajām ziemeļbrieža pasugām. Savvaļā ir tikai divas nelielas populācijas Somijā (kopā ap 2200 dzīvniekiem) un populācija Karēlijā. Nav informācijas, vai šīs pasugas ziemeļbrieži vairs sastopami tālāk Krievijā.
Somijā meža ziemeļbriedis bija izzudis 20. gs. sākumā, bet tagad populācija atjaunojas, ko nodrošina gan no Karēlijas iemigrējušie dzīvnieki, gan nebrīvē vairotu meža ziemeļbriežu reintrodukcija. Somijā starp meža ziemeļbriežu un pussavvaļā mītošo mājas ziemeļbriežu baru apdzīvotajiem rajoniem izveidoti žogi, lai novērstu dzīvnieku savstarpēju krustošanos.
Sugas saglabāšana
■ Ziemeļbriedis iekļauts Bernes konvencijas 3. pielikumā.
■ Meža ziemeļbriedis kā stingri aizsargājams iekļauts Eiropas Savienības Sugu un biotopu direktīvas 2. pielikumā.
■ Meža ziemeļbriežu nebrīves populācijas dati tiek reģistrēti starptautiskajā Eiropas ciltsgrāmatā (ESB).
Dzīves vide
Ziemeļbrieži apdzīvo arktisko un subarktisko tundru, skrajus mežus, arī klajumus kalnos 2300–3000 m augstumā.
Ziemeļbrieži spēj pārvietoties lielos attālumos. Pavasara un rudens migrācijas ziemeļbriežiem raksturīgas Ziemeļamerikā, bet Eiropas meža ziemeļbrieži dzīvo kā nometnieki. Ziemeļamerikas ziemeļbriežu bari gadā veic ap 5000 km – tas ir garākais reģistrētais sauszemes dzīvnieka veiktais ceļš. Pārvietošanās laikā bari veic 19–55 km dienā. Savukārt skrienot ziemeļbrieži var sasniegt 80 km/h.
Ziemeļbrieži ir arī labi peldētāji un peld ar ātrumu 6,5 km/h, bet vajadzības gadījumā sasniedz pat 10 km/h.
Dzīvot stipra sala apstākļos palīdz biezais, labi siltumizolējošais kažoks. Lielie, platie nagi palīdz pārvietoties pa sniegu.
Barība
Ziemeļbriežu barība daudzveidīgāka ir vasarā, kad tie barojas ar kārklu un bērzu lapām un dzinumiem, sēnēm, zāli, grīšļiem un dažādiem citiem augiem. Svarīga barības daļa ir ķērpji, sevišķi ziemā, bet īpašs kārums tas acīmredzot nav.
Pielāgojums dzīvei arktiskajos apstākļos ir spēja saost un sameklēt ķērpjus un citu barību zem sniega.
Atsevišķos gadījumos novērota arī augēdājiem neraksturīgu barības objektu – lemingu, lašu, putnu olu – apēšana.
Dzīves cikls
Dzīvo baros. Riests notiek oktobrī. Tēviņi cīnās savā starpā, kas daļai no tiem nes ievainojumus un pārpūli. Ziemeļbriežu tēviņu galvenais mērķis šai laikā ir tikt pie harēma, vai – jaunākajiem tēviņiem – vienkārši vazāties apkārt un censties sapāroties ar pēc iespējas lielāku skaitu mātīšu.
Dominējošie tēviņi savāc 5–15 mātīšu grupas. Šajā periodā tie barības meklēšanai laiku netērē un rezultātā novājē.
Dzimumgatavību sasniedz 1,5–3,5 gadu vecumā. Grūsnība ilgst 7,6 mēnešus.
Maijā–jūnijā dzimst viens, daudz retāk – divi mazuļi. Ziemeļbriedēni piedzimstot sver ap 5–9 kg. Atšķirībā no citu briežu mazuļiem tie nav plankumoti (meža ziemeļbriežu mazuļi ir rudi, mājas ziemeļbriežiem – melni). Jau dienu vecs ziemeļbriedēns ir gana veikls, lai varētu noskriet cilvēku. Ar mātes pienu barojas vismaz mēnesi, daļā gadījumu – vairākus mēnešus līdz pat ziemai.
Dzīves ilgums 10–15 gadi, nebrīvē – 20 gadi. Savvaļā mātītēm ir ilgāka dzīve nekā tēviņiem, pat virs 15 gadiem. Tēviņu vidējais dzīves ilgums savvaļā ir 4,5 gadi, jo tie biežāk krīt par upuri plēsoņām periodā, kad pašus novājinājis riests.
Dažādi fakti
Ziemeļbrieži ir vienīgā briežu suga, kurai ragi ir abu dzimumu dzīvniekiem. Vecākiem tēviņiem ir milzīgi un sarežģīti ragu vainagi, kamēr mātīšu ragi ir daudz mazāki un vienkāršākas uzbūves. Vecie tēviņi ragus met drīz pēc riesta beigām, bet mātītēm ragi paliek līdz pat pavasarim.
Ziemeļbriežu tēviņa ragi ir otri lielākie mūsdienu briežu ragi (platumā var sasniegt metru, garumā – 135 cm), atpaliekot vienīgi no aļņa.
Ziemeļbriežiem pārvietojoties, tos pavada knikšķēšana, ko rada cīpslu berze pār kājas kaulu.
Dažādām ziemeļbriežu pasugām variē raksturīgais ķermeņa lielums. Kopumā var teikt, ka tālāk uz dienvidiem dzīvojošās ziemeļbriežu pasugas ir lielāka auguma dzīvnieki nekā to ziemeļu radinieki.
Ziemeļbriežiem (kā sugai) visā areālā reģistrēti dažādi dabiskie ienaidnieki. Visefektīvākais ziemeļbriežu dabiskais ienaidnieks ir vilks, sevišķi ziemā. Brūnie lāči (un ļoti retajos satikšanās gadījumos) leduslāči medī visu vecumu ziemeļbriežus, bet visbiežāk par upuri krīt novārgušie dzīvnieki. Klinšu ērgļi medī ziemeļbriedēnus. Tiņi nozog tikko dzimušus mazuļus, bet arī (gan daudz retākos gadījumos) nogalina novārgušus pieaugušos dzīvniekus. Vasarās ziemeļbriežiem kaitē asinssūcēji kukaiņi. Vienā gadījumā vesels ziemeļbrieža ķermenis atrasts Grenlandes haizivs kuņģī. Ar kritušiem ziemeļbriežiem barojas lapsas, kraukļi un plēsīgie putni. Ziemeļamerikā, kur ziemeļbriežiem raksturīgas masveida migrācijas, ziemeļbriežu migrācija ietekmē vairāku plēsoņu sugu populāciju svārstības.
Ziemeļbriežiem ir vāja redze, laba dzirde, bet gan barības meklējumos, gan briesmu konstatēšanā nozīmīgākā loma ir ožai.
Aļaskā ir vairāk nekā 30 ziemeļbriežu baru ar aptuveni miljonu dzīvnieku, kas ir gandrīz divreiz vairāk nekā cilvēku populācija Aļaskā.
Santaklausa (Sala vecīša) kamanas velk lidojoši ziemeļbrieži. Pirmoreiz tie minēti
1823. gadā klajā nākušā poēmā "Svētā Nikolasa vizīte" – tajā kamanas velk astoņi brieži, kas visi arī nosaukti vārdos. Uzskats, ka Rūdolfs ir viens no šiem briežiem, ir nepareizs – ziemeļbriedis Rūdolfs pirmoreiz minēts Roberta Meja 1939. gadā izdotajā grāmatiņā bērniem "Ziemeļbriedis Rūdolfs ar sarkano degunu".
Mājas ziemeļbriedis
Uzskata, ka ziemeļbrieža domestikācija sākusies Vecajā pasaulē starp Bronzas un Dzelzs laikmetu (pirms aptuveni 3000 gadu) un pakāpeniski izplatījusies pa visas Eirāzijas ziemeļiem. Mājas ziemeļbriežus tur baros un ļauj brīvi pārvietoties.
Domesticētie ziemeļbrieži ir īsākām kājām un smagāki nekā savvaļas ziemeļbrieži.
20. gs. beigās (70. gados) pasaulē bija ap 3 miljoniem mājas ziemeļbriežu, lielākā daļa no tiem – PSRS, kur gadā tika iegūti 32 000 tonnu ziemeļbrieža gaļas un
650 000 kažokādu. Kopš PSRS sabrukšanas ziemeļbriežu ganu skaits Krievijā dramatiski samazinājies.
Saberztu ziemeļbriežu ragu pulveris Āzijas tirgos tiek pārdots kā afrodiziaks.
Vienīgi Sibīrijā ziemeļbriežus izmanto arī jāšanai.
Ziemeļbriežiem ir svarīga vieta arktisko tautu kultūrā. Daudzas Sibīrijas, Skandināvijas un Amerikas vietējās kultūras attīstījušās, balstoties uz ziemeļbriežu ganīšanu. Ziemeļbriedim ir svarīga ekonomiskā loma arktisko tautu dzīvē, t.sk. inuitiem, sāmiem, evenkiem, čukčiem.
Sagatavoja Elīna Gulbe
| Latviski: | Meža ziemeļbriedis |
| Angliski: | European Forest Reindeer |
| Latiniski: | Rangifer tarandus fennicus |
| Krieviski: | Олень северный лесной |
